Rudens noskaņa

Kaut Latvijā ārā jau uzsnidzis pirmais/otrais sniegs, Francijā vēl zelta rudens.
Tāpēc dažas bildes ar lapām un lapās:)

2 gadi mūsu blogam un nedēļas atradumi

Vakar apritēja 2 gadi, kopš izveidojām mūsu blogu. Izveidojām vārdu mākoni ar visbiežāk lietotajiem vārdiem no iepriekš publicētajām ziņām. 

Un daži šīs nedēļas atradumi..
blogs par dzīvi autobusā

dabas skaņas/nature sounds

Gribi būt par grāmatas galveno varoni?

Kavējoties atmiņās par pagājušā gada vārda dienu..

Zelta rudens

Cheese!:)

 

 

 

Jūnija košums

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaunais draugs Bims!

Pirmā jubileja!

Tieši pirms gada 15. februāra vakarā kopā ar māsu izveidojām mūsu blogu.
Gada atskaite:  

• 49 sekotāji (bet zinām, ka ir vairāk:) )
• uz doto brīdi mūsu blogu apskatīja 8120 apmeklētāju
• publicētas 145 ziņas

Paldies visiem blogdraugiem, ka esat kopā ar mums!

Inga & Laura

Je ne comprends pas*

   Šodien ar kursabiedreni aizgājām uz lekciju Linguistique, cerot, ka lekcija būs angļu valodā un, ka saturs būs vismaz līdzīgs tam, ko mēs mācamies DU. Bet kur nu! 

    Pirmkārt, izrādījās, ka lekcija ir pilnībā franču valodā (kāds pārsteigums, jo te pārsvarā VISAS lekcijas ir franciski!) un vienīgais, kas bija angliski bija vārdu transkripcija. 

    Otrkārt, lekciju vadīja vīrietis, kurš man vairāk asociējās ar Ziemassvētku vecīti jeb Santa Klausu. 

Tikai nepadomājiet, ka viņš bija jauks un dalīja dāvanas... Nē tak! Vienkārši, ja viņu ieģērbtu sarkanajā kostīmā, un pieliktu mazliet garāku, baltu bārdu, tad apkārtnes bērneļi noteikti raustītu viņu aiz biksēm un prasītu saldumus. Bet tas nu tā... manas iedomas, jo lekcijā vairāk jau nebija ko darīt, kā vien domāt par kaut ko nesaistītu ar to, ko viņš tur mēģināja ieskaidrot franču studentiem... Vēl trakāk bija tas, ka viņš lingvistiku skaidroja izmantojot kaut kāda matemātikas formulas! Kāpēc? Protams, vidusskolas matemātikas skolotāja mums vienmēr mēģināja ieskadrot, ka matemātika noderēs turpmākajā dzīvē. Es biju domājusi par iepirkšanos veikalā, nevis Lingvistikas lekciju Francijas universitātē. Lai jūs nedomātu, ka es te izdomāju, ielikšu arī jums to formulu.

   [v]+[stem]+/- {i/e}+V+Cons.   Kāds kaut ko saprata??? Tā jau domāju, ka nē.

Lai nu kā, lekcijā es sēdēju, skatījos pamīšus uz tāfeli (ar formulām) un kladē (kur tomēr kaut ko ierakstīju, lai neizskatītos, ka neko nedaru). Es, protams, mēģināju "iebraukt" tajā ko viņš(Santa Klauss) skaidroja, bet lai kā arī es censtos, tomēr neizdevās. Es mierināju sevi ar domu, ka man pietiek jau izvēlētajām lekcijām, tāpēc varu mierīgi pasēdēt atlikušo stundu un vairs neapmeklēt šīs lingvistikas/formulu lekcijas. Otrajā lekcijas daļā, Santa Klauss sāka uzdot jautājumus par to, ko nupat bija stāstijis. Man atmiņā palika viņa ļaunie smiekliņi, kuri atskanēja, kad viņš rakstīja jautājumu uz tāfeles. Man viņi šķita ļauni, bet viņam pašam, laikam, drīzāk uzjautrinoši. Nu bet katram pasniedzējam ir sava taktika kā mācīt, vai ne? Tā nu mēs abas aizgājām prom un nozvērējāmies, ka vairs neatgriezīsimies, Au revoir Santa Klauss!

     Otrā lekcija gan izvērtās ļoti forša, jo viņa bija angļu valodā(jēēj!!) un visu lekciju mēs vnk klausījāmies  un analizējām angļu dziesmas. Kur nu vēl labāka lekcija? Ja interesē, tad klausījāmies šīs dziesmas:

1. Adele "Skyfall"
2. Blackroc "Ain't nothing like you"
3. Chevelle "I get it"  un
4. John Mayer "Daughters", kuru nolēmu ielikt arī šeit, jo visai atbilstoša dziesma vakaram.

Tas laikam arī ir interesantākais, kas šodien notika, tāpēc Au revoir arī Jums, Laura

* Es nesaprotu

Chateau de Pierrefonds

Sestdien, mums-ERASMUS studentiem, piedāvāja doties ekskursijā uz skaistu pili. Es, protams, nolēmu izmantot šo izdevību, lai ne tikai apskatītu pili, bet lai arī iepazītos ar citiem studentiem. Ceļš bija diezgan ilgs...Sākumā no kopmītnēm uz Amjēnas centru, tad ar vilcienu līdz Compiegne, un tad vēl ar autobusu līdz ciematam(es to nosaucu par ciematu, jo to vietu nevar nosaukt par pilsētu), kurā atradās pils. 
Pirms brauciena es, protams, ieguglēju pils nosaukumu, un atkājās, ka šī pils tika izmantota kā Kamelota seriālā Merlins(gāja pa TV3), kā arī filmā A man in the iron mask. Saskatījusies iespaidīgas bildes biju pilnīgi pārliecināta, ka viss būs superīgi, pat ja mazliet būs auksti. Ieradāmies ap pus vieniem un gājām nopirkt biļetes(Eiropas pilsoņiem līdz 25 gadiem biļetes bez maksas), bet izrādījās, ka viņiem no 13:00-14:00 ir pārtraukums. Tāpēc mums nācās iet pastaigāt līdz 14:00. 

Iet īsti nebija kur, jo kafejnīca bija tikai viena, un diezvai kāds ļaus sēdēt, ja neko nepērc. Tāpēc mūsu grupiņa(es, mana kursabiedrene Lenore, vēl viena latviešu meitene Santa, un puisis un meitene no Ķīnas(viņu vārdus neatceros, jo bija grūti viņus pat izrunāt). Tā nu mēs staigājām, lai nebūtu auksti...
Pa ceļam bija maiznīca, dzīvojamās mājas un viena baznīca...

Mūsu grupiņa

Esmu 3. no kreisās

Ceļš augšā bija diezgan slidens, manā gadījumā bija vēl slidenāk, jo biju uzvilkusi rudens zābakus{braucu uz FR ar rudens zābakiem ar cerību, ka ziema nebūs gara-starp citu man izrādījās taisnība :) }

Baznīca, kurai nosaukumu tā arī neatradām

Beidzot tikām iekšā pilī....

pagalmā

Pils makets

Pils pagrabstāvā bija kapenes(ne īstas, bet izskatījās ļoti reāli). Man personīgi tieši šī vieta patika visvairāk, jo tur bija tāda sajūta... Ir diezgan grūti to izskaidrot. Bildē var redzēt dažādas skulptūras(galvenokārt dažādi monarhi), bet tā ir fotogrāfēta ar zipspuldzi, tāpēc nespēja atainot to kā tas izskatījās. Tātad, tur bija pilnīga tumsa un tikai šur tur bija izgaismots ar krāsainām gaismām. Bet pats foršākais bija tas, ka katra no skulptūrām stāstija savu dzīvesstāstu(franciski protams), un visas to darīja vienlaicīgi. Saprast neko nevarēju, bet tā atmosfēra bija interesanta.

Pašā pilī mums bija jāstaigā diezgan ilgi, jo autobuss atpakaļ uz Compiegne bija tikai 16:40, un salt ārā nevienam negribējās. Tā nu mēs pilī atradām vienu siltāku telpu, sēdējām un sarunājāmies. Uzzināju diezgan daudz faktu par citām valstīm.. Piem. jūs zinājāt, ka Ķīnā ir aizliegts Facebook? Es nezināju...

Lai nu kā, tikko mēs ieradāmies Compiegne, uzreiz bija arī vilciens uz Amjēnu. Mums pat nācās skriet, lai paspētu(divas meitenes no Ungārijas diemžēl nokavēja). Tā nu 18:40 bijām Amjēnā, iesēdāmies autobusā L2(bildē var redzēt kā izskatās iekšpusē), un mazliet pēc 19 jau bijām savās kopmītnēs. Izsalkuši, noguruši, bet tomēr apmierināti...

Amjēnas autobuss

Tā pagāja mana pirmā ekskursija Francijā(un cerams ne pēdējā). Nākamreiz ielikšu bildes no Amjēnas nomales(kurā atrodas mana universitāte, ā viņu starp citu sauc Université de Picardie Jules Verne)

P.S nākamreiz centīšos ielikt ātrāk, vnk slinkums dara savu...

Laura

Amjēnas dienasgrāmatas

Hmm..ar ko lai sāku? Laikam jau ar to, ka Amjēna(Amiens) ir pilsēta Francijas ziemeļos tuvāk Beļģijas robežai. Uzskatāmībai ieliku karti! =)
Tā kā Daugavpils Universitātē studēju angļu filoloģiju ar franču valodu, tad šī šķita izcila izdevība uzlabot savas franču valodas zināšānas un iegūt ne tikai jaunu pieredzi, bet arī jaunus draugus pateicoties ERASMUS programmai. Sākumā nācās pārvarēt dažādas grūtības ar vajadzīgo dokumentu savākšanu(kuru lielāko daļu vajadzēja tieši kopmītnēm, nevis pašai universitātei, kas šķita vēl jocīgāk). Bet tas jau sen ir pārvarēts, jo tagad es sēžu savā istabiņā, mana gulta ir skapī un visapkārt ir pilnīgs klusums, lai gan man šķita, ka būs pilnīgi pretēji...

Vilcienu stacija no Charles de Gaulle lidostas(savienotas)

Skats pa manu istabas logu

Ir grūti aprakstīt visu ko pa šīm 5 dienām piedzīvoju, tāpēc īsumā izstāstīšu pirmos iespaidus plāna punktu veidā...

Pa ceļam uz Amjēnu

• Cilvēki Francijā ir patiešām izpalīdzīgi, kamēr ar kursabiedreni noķļuvām līdz kopmītnēm, laikam, kādas 10 reizes lūdzām padomus kur iet, un vienmēr saņēmām laipnu atbildi, viena meitene pat pati piegāja un piedāvāja palīdzēt, un viens autobusa šoveris ļāva braukt bez biļetes(tas laikam tāpēc, ka redzēja, ka esam ārzemnieces).
• Otrs zīmīgs secinājums- cilvēki šeit sveicinās pat ja tevi nepazīst. Neatceros jau cik reizes esmu sveicinājusies ar pilnīgiem svešiniekiem kopmītnēs vai arī veikalā. Pēdējās dienās paši lietotākie vārdi- Bonjour, bonsoir, merci un au revoir. Pie tā vnk ir jāpierod... Ā un vēl tā bučošanās uz abiem vaigiem arī ir ļoti izplatīta. To dara gan profesori sasveicinoties, gan pārējie. Man tāda viena nesaprašanās jau gadījās ar puisi no Tunisijas. Viņš liecās ar savu vaidziņu, bet es uzreiz nesapratu, ko viņš īsti grib. =D Varbūt ar laiciņu iemanīšos...
• Francijas iedzīvotāji ĻOTI reti runā angliski, tāpēc ir jābūt vismaz kaut kādām zināšānām. Kā teica mana koardinātore Francijā Melānija- French are very proud of their language. Vislielāko problēmu tas sagādāja tieši kopmītnēs, jo šeit angliski runā tikai studenti, bet kaut kā jau visu sarunājām, un tas jau ir galvenais.

Ok, ja ir kādi jautājumi, atbildēšu. Bet pagaidām à demain(līdz rītam) Laura

Starp divām valstīm...

Gads iesācies ar pārmaiņām..tāpēc mazāk laika sanāca blogam. Pārmaiņas dzīvē vajadzīgas, lai interesantāk dzīvot, vai ne?:) Kaut vai kā vakar spontāna ideja: pārbīdīt mēbeles istabā, dažas stundas darba un pavisam cita istaba!:)
Bet galvenās pārmaiņas ir, ka tagad tuvāko pusgadu, blogu rakstīsim gan no Latvijas, gan no Francijas. Laura dzīvos un studēs Francijā, un rakstīs blogā par piedzīvoto.

                                                                 bilde no interneta plašumiem

Ziemas Prieki...